Problēmās līdz ausīm – digitālās barjeras klasē

Tulkots no angļu val. Oriģināla autors Kriss Krūgers /Chris Kruger/ – pasniedzējs Ilinoisas Plato Academy. Strādājis ar bērniem no pirmsskolas vecuma līdz vidusskolai. Dibinājis Čikāgas Progresīvo izglītotāju forumu, kas nodrošina skolotājiem iespēju komunicēt un runāt par izglītību no progresīvas perspektīvas.

Valda uzskats, ka mūsdienu pasaulē neatņemama skolēnu panākumu daļa ir digitālie rīki un resursi. Tāpat tiek pieņemts, ka vienīgā barjera skolēnu piekļuvei šiem rīkiem ir nauda. “Ja vien mums būtu pietiekami daudz ierīču, ko izsniegt skolēniem, viņi visi spētu kļūt par izcili zinošiem digitālajiem pilsoņiem!” es sašutis klaigāju, būdams skolotājs pirmo gadu.

Ar dažiem skolēniem tas tiešām tā varētu būt, bet citiem pieejamības jautājums ir sarežģītāks un to nevar atrisināt vienkārši izsniedzot pabalstu vai noziedojot digitālo ierīci. Bieži vien nozīme ir vēl citiem faktoriem. Lai veiksmīgāk palīdzētu skolēniem, nepieciešams pilnveidot niansētu izpratni par pieejamību.

Iesākumā, lai ieraudzītu vienu potenciālo pieejamības barjeru, mums jāpaskatās uz sevi. Nekādas valdības dotācijas nevar pārvarēt barjeru, ko rada skolotājs, kurš nespēj vai nav gatavs un apmācīts izmantot digitālos resursus. Pagājušajā mācību gadā man paveicās un konkursā ieguvu 3D printeri savas skolas vajadzībām, taču ieviešanas process ne tuvu nebija vienkāršs.

Es biju sajūsmā, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā printeri iesaistīt mācību procesā. Piedalījos dažādos vebināros, izlasīju vairākus rakstus, sekoju tajos aprakstītajiem soļiem, darīju visu, kas bija manos spēkos, bet tas joprojām šķita kas neaptverams. Tā nu printeris stāvēja malā, krādams putekļus. Uz priekšu sāku virzīties vien tad, kad beidzot atzinu, ka esmu iebridis pārāk dziļos ūdeņos.

Ja nokļūstat šādā situācijā, ir daži samērā vienkārši soļi, kas var palīdzēt. Atrodiet reālus cilvēkus, kuri ir gatavi jums palīdzēt. Sadaliet uzdevumu tiešām paveicamos mazākos darbos, un sāciet ar vienkāršiem projektiem klases darbam. Pats galvenais –  neļaujiet novēlotam startam novest jūs pie vēl vēlākas pielietošanas praksē. Labāk sākt vēlu, nekā nesākt nekad.

Vēl viena barjera, kas var traucēt skolēniem, ir digitālās infrastruktūras līmenis. Čikāgā, kur mācu es, ātrs internets ir pieejams gandrīz visur. Ārpus klases tas pieejams gan bibliotēkās,  gan kafejnīcās un skolās – vesels lērums iespēju. Dažas pilsētas apkaimes pat ierosinājušas noteikt internetu par komunālo pakalpojumu, padarot to pieejamu ikvienam.

Kaut arī šķiet, ka internets ir it visur un pieejams ikvienam, tas nenozīmē, ka visi skolēni var tam viegli piekļūt. Tiem skolēniem, kuri dzīvo laukos vai nomaļās vietās, piekļuve internetam var būt vēl sarežģītāka, jo pieslēguma cena ir augstāka, vai arī ātrums nav pietiekams. Khan Academy ir viens no maniem mīļākajiem resursiem klases darbam, bet tas ir nederīgs, ja viena video ielāde ilgst 15 minūtes.

Esmu atklājis, ka labākais veids, kā palīdzēt skolēniem, kas saskaras ar šādiem šķēršliem, ir sastādīt sarakstu ar tiem resursiem un rīkiem, kas viņiem tiešām būs pieejami. Vai viņiem telefonā ir pieejams internets? Vai piekļuve internetam būs nodrošināta tikai brīvdienās? Vai var skolēnus nodrošināt ar resursiem, kas lejupielādējami skolā un vēlāk pildāmi mājās? Piemēram, Google Docs un vairākas programmēšanas platformas var izmantot arī bez piekļuves internetam, padarīto sinhronizējot, kad pieslēgums internetam atkal iespējams.

Cita potenciāla pieejamības barjera ir vecāki un viņu viedoklis par tehnoloģijām. Iespējams, ka bērna vecākam digitālās ierīces nepatīk un viņš ne labprāt ļaus savai atvasei spēlēt spēles, pat ja tās ir izglītojošas. Cita bērna vecāks varētu neatļaut izmantot ierīces, iekams bērns nav pilnībā apguvis to pārvaldību. Vecāki ar aizdomām var skatītes arī uz sociālajiem tīkliem un iebilst pret to izmantošanu klasē bez viņu uzraudzības.

Šīs problēmas nav vienkārši risināmas. Svarīgi sadarboties ar vecākiem, lai saprastu, kas viņus uztrauc, un kopīgi rastu visiem derīgus risinājumus. Ja vecākus uztrauc drošība un privātums, lietotnes vai rīka funkciju demonstrēšana, atļauja skolēniem veidot lietotāja profilu ar neīstiem vārdiem, vai kopīgu noteikumu izstrādāšana var palīdzēt pārvarēt šīs bailes.

Ja vecākus satrauc tas, cik daudz laika bērns pavada pie ekrāna, tehnoloģiju lietojumu mazāk pārmērīgu var padarīt, saīsinot laiku, kas skolēnam jāpavada pie viena uzdevuma, ierobežojot mācību plānu līdz vienai digitālajai komponentei vienam uzdevumam, un rodot citus informācijas pasniegšanas veidus. Gan skolotāji, gan vecāki vēlas, lai skolēni gūtu panākumus, tāpēc strādāsim kopā, lai nodefinētu prasmes, kuras uzskatām par svarīgām, un noteiktu, kā tās apgūt.

Līdzīgs gadījums varētu būt vecāki, kuri neiebilst pret tehnoloģijām klasē, bet nenodrošina skolēnam vajadzīgo atbalstu. Piemēram, viņi nejūtas pārliecināti, paši lietojot tehnoloģijas, viņus satrauc un biedē lietotnes un programmas, kuras viņi nepārzina, vai viņiem trūkst laika, lai sniegtu skolēnam atbalstu.

Esmu atklājis, ka vislabākais veids, kā vecākiem rīkus padarīt mazāk nepatīkamus, ir piedāvājot dažādus uzziņas materiālus. Piemēram, atrodot YouTube video, kuros skaidrots rīka mērķis un funkcionalitāte, vienlaikus sniedzot plašāku skaidrojumu iknedēļas vēstulē vecākiem, kas var sniegt labāku priekšstatu par klases aktivitātēm.

Vēl viens pārsteidzoši viegls risinājums ir būt pieejamam vecāku jautājumiem un saziņai – svarīgi, lai vecāki jūtas komfortabli pienākt un uzdot kādu sev interesējošu jautājumu. Tas nepieciešams, jo nav iespējams paredzēt, kurš rīks vecākiem šķitīs nesaprotams vai nevajadzīgs. Kad klasē sāku izmantot Khan Academy, pievērsu īpašu uzmanību atbalsta materiālu vecākiem izveidošanai, un, kaut arī tas bija pamatīgs darbs, tas atmaksājās.

Tad, protams, ir acīmredzamākā pieejamības barjera – nauda. Finanses vienmēr sagādājušas problēmas skolēniem un skolotājiem. Par laimi, ir dažādi projekti, stipendijas un citas iespējas naudu iegūt, ja vien skolotājs aktīvi tās meklē. Mana panākumu atslēga rīku un resursu iegūšanai, kā tas bija 3D printera gadījumā, ir neatlaidība.

Katru nedēļu es vienu stundu veltu tam, lai atrastu kādu grantu, pieteiktos ar izglītību saistītiem jaunumiem e-pastā, vai, lai veicinātu savu pašizaugsmi. Ir arī mājaslapas, kas meklē un apkopo dažādus resursus skolotājiem, piemēram, Teacher.org un Teach.com – divas no manām mīļākajām saitēm, kur meklēt iespējas. Sākumā šis viss var šķist neiespējami, bet sev nosakot noteiktu nedēļas laiku un pie tā pieturoties, uzdevums kļūs krietni vienkāršāks.

Tehnoloģijas nepārtraukti attīstās. Mūsu skolēni kļūst arvien prasmīgāki to pielietošanā. Tieši tāpēc ir kārdinājums domāt, ka, ja mēs noliktu skolēniem priekšā pietiekami daudz ierīču, ar to arī pietiktu – viņi taču dzīvo datorā, vai ne? Bet, kā katrs skolotājs zina, tas ir tikai sākums.

Mūsu mērķim nevajadzētu būt tikai nodrošināt skolēnus ar tehnoloģijām. Svarīgi izprast iespējamās barjeras, izstrādāt plānu, kā tām tikt pāri, pajautāt palīdzību kolēģiem un mācību procesā iesaistīt arī vecākus. Tikai tad, kad skolēni spēs redzēt visus faktorus, kas darbojas, lai viņiem būtu piekļuve iemīļotajām izglītojošajām spēlītēm, viņi spēs novērtēt, cik daudz prasa iespēja būt par digitālo pilsoni.

Oriģināli publicēts TEACH Magazine, ‘Digital Citizenship Special Issue’, 2020
https://teachmag.com/archives/12094